Laipni lūdzam Pītagos!

„Pītagi” ir omulīga brīvdienu māja un kempings pie jūras Košragā, Ziemeļkurzemē

Ko man tagad darīt?

Ko darām?

Divas vēstules LAUKU CEĻOTĀJAM

Wednesday, 2013. gada 12. June, 23:40

Laikam jau esmu tikusi uz “mēles” – jau trešais zvans no LaiPa un laipni man skaidro, ka jāmaksā par TV, mūzikas atskaņošanu…

Bijām ar vīru izdomājuši, ka atstājam tikai skandas un pastiprinātāju, radot iespēju klientiem pieslēgt savu datu nesēju. Uz to man

Olita Raimunta olita.raimunta@tmgroup.lv – atbildēja, ka mēs – kā tūrisma mītnes īpašnieki esam atbildīgi par mūzikas atskaņošanu jebkurā veidā savā tūrisma mītnē! UPs – TV tak tagad katrs pats ar mobilā interneta rūteri arī var skatīt savā datorā.

Atlīdzības summa nav liela, bet uzskatu to par principa jautājumu – mums nav TV (tāda filozofija) un mūziku arī pie mums skaļi neviens neslēdz!

Es laikam padošos – šogad maksāšu atlīdzību. Sods 500 Ls ir pietiekoši biedējošs.

un…o-ho-ho!

Monday, 2013. gada 24. June, 07:46

Vēl reizi par šo pašu… Jāņos pie mums ieradās “Jāņu bērni”- vieni līdzi ņemot akordeonu un dziesmu vārdus, citi ar skandām (diezgan jaudīgām).

Viesi parasti ārpus telpām mūziku neklausās – mums ir marķējums uz cenu dēļa , ka no 23.00 – 9.00 – klusums. Izņēmums ir Jāņi, bet nu savu koncertu skaņu aprīkojumu vēl nebija neviens līdzi vedis – tad nu visu nakti pār Košragu dārdēja ārzemju estrāde, divas reizes palūdzu vismaz latviešu estrādi klausīties – uz ko man atbildēja , ka būs, būs. Nesagaidījām…drošinātāji neizturēja….

Vai man šajā gadījumā pašvaldības policija varēja uzlikt sodu? Incidents ne pa jokam – esmu sabojājusi darba kolektīvam “xxxx “svinēšanas prieku. Varbūt man uz šo iegūt reklāmu- iesūdzēt darba kolektīvu tiesā par mūzikas klausīšanos publiskā vietā bez licences? Mana kļūda  – nav līguma ar attiecīgu punktu par traucēšanu pārējiem un mūzikas atskaņošanu.

HEI! KAIMIŅI PIEDODIET! – mums tak tas tā bieži negadās… atguļam šodien!

Prieks par pozitīvo līgošanu jūrmalā! Sveiciens visiem izturīgajiem! Gaidām jaunus viesus – bez skandām.

…Brokastis 9:00, tikai izejot pa durvīm nolēmām –

Tā kā Tbilisi apmācies un lija lietus…

Tā kā rīt reliģiski svētki visā Gruzijā, un nevar zināt kas atvērts…

Tā kā pieturā piebrauca 51. autobuss…

labāk šodien braucam uz klinšu alu pilsētu Upliscihi

Atkal izkāpjam no pilsētas autobusa Didubes „ maršrutku” galapunktā – meklējam transportu uz 70 km attālo Gori, bet labprātīgi nokļūstam taksista auto – 5 Lari no katra vienā virzienā (atpakaļ arī ar taksi). Nonākam Gori – tā ir pilsēta, kura cietusi nesenajā karā ar Krieviju , tur mums tas pats taksists piedāvājas par 40 Lariem aizvest, pagaidīt un atvest atpakaļ uz Tbilisi no alu pilsētas.  Gori cietoksnis

Nē, tāds nav mūsu plāns, mēs negribam apskatīt arī Staļina muzeju, bet gan uzkāpjam Gori cietoksnī,

nofočējam skatu uz pilsētu

...apaļā ir (būs) autoosta

…apaļā ir (būs) autoosta

un dodamies meklēt autobusu uz Uplisichi.

Smukā Gori

Smukā Gori

Nākas mazliet pagaidīt – visi uzraksti gruzīnu valodā, bet katru reizi uzrunātais šoferis rāpjas laukā no kabīnes un iet meklēt mūsu autobusu, pēc brīža ir – klāt – 12 km vienā virzienā – 1 Lari no katra (taksisti piedāvā par 20 Lariem).

Upliscihe – ciems, kurš kā vēlāk uzzinājām, nesen „ pārcelts” citā vietā, iepriekš atradies aiz alu pilsētas, bet zem ciema atrasti apbedījumi – tagad vajadzētu šeit veikt arheoloģiskos izrakumus – to visu mēs uzzinām no alu pilsētas gida, vēsturnieka  - Gigutsa (stalber ) Tatrishvili. Tad nu šeit bija vienīgā vieta, kur labprātīgi pakļāvāmies „gruzīnu mārketingam” un šarmam. Nopirkām vēsturnieka brošūriņu par Uplistsikhi ar paša autora autogrāfu un Latvijas vēstnieka Gruzijā Andra Vilcāna pateicības ierakstu (10Lari), vēlāk arī viņa darināto jauno, šī gada 2 x jau pārlieto vīnu (1,5 litri 15 Lari).

Pašlaik ciemā dzīvo ap 1200 cilvēku, caur ciemu iet dzelzceļš, tas nodrošina lielu daļu iedzīvotāju ar darbu Tbilisi. Bet pašu ciemu (tas nav estētisks) – ja brauksiet ar auto vai tūristu autobusu nemaz neapskatīsiet, ceļš uz alām iet pār vanšu tiltu –

– upe tā pati, kas Tbilisi – Mtkvari kaut kas aug

upe tā pati, kas Tbilisi – Mtkvari. Atpakaļceļā gaidot autobusiņu kāds sens kungs mūs uzcienāja ar aivas augļiem un diviem bezgala gardiem koroļokiem, un stāstu par to , kā kādreiz bijis Rīgā.

Bet vēl jau kas jābilst par pašām alām. Mēs tiekam izlaisti no „maršrutkas” pieturā, kurā mums jāgaida atpakaļ braucot, pēdējā iespēja 17:30, par mums rūpējas…un tad lēnā solī 20 minūšu gājiens līdz ieejai alu pilsētā.

tunelis - 100% roku darbssenā pilsēta

Pastaiga pa alām – pirts, aptieka, tiesas nams, vīna glabātuves un dzīvojamās alas, te ir arī 40 m garais un 3m platais tunelis – pilsētā bijuši ap 1000 iedzīvotājiem,alas

uzgriežam vienu valsi?

un tā liecina par laika posmu – 2000 gadu pirms mūsu ēras. Viena no trijām alu pilsētām Gruzijā, vēl ir Vadzija, un Garedži. Upliscihe ir pati vecākā gan.

... pēc tā ir vērts braukt ...

Padzeram kafiju un ar 1,5 litrīgo vīna pudeli dodamies atpakaļ. Laipnajam alu gidam – vēsturniekam ir padomā nodarboties ar tūrismu – par *** $ uz 5 diennaktīm viņš vēlas organizēt dažādas tematiskās ekspedīcijas pa Gruziju, mazām grupām (ap 5-6 ceļotājiem) ar pilnu pansiju(viesu mājās) , auto un šoferi – rakstiet – došu koordinātes, ja ir interese. Pašam viņam ir vīna dārzs un viņš nodrošina iespēju piedalīties vīnogu novākšanā un vīna darināšanā… – īstai laiks – septembris.

darba process

…mēs gaidām transportu uz Tbilisi

Nu jau dodamies atpakaļ uz Tbilisi – ēdam Gori, mājup ar taksi, pastaiga un šovakar apmierinām kāri pēc kā salda – lieli, taukaini pončiki ar vārītā krēma pildījumu – gārdi gan. Ak, nu jā – ieprovējam nopirkto vīnu kopā ar naktsmāju saimniekiem un neļaujam viņiem komentēt cik esam pārmaksājuši.

… kāpjam

… naktī pamodāmies vairākas reizes – nepatika sintētiskā sega, bija pa karstu UN! – dzīvojām uz dzīvas ielas – 4 stāvs visu nakti autobraucēji brauca, taurēja, kauca riepas, tuvējie policisti pamanījās slēgt brīdinājuma taures…-mācība – nakšņošanu vajag izvēlēties klusā rajonā. Tādas bija visas turpmākās naktis- neskatoties uz lielo nogurumu. Bet nu gulēt jau var Košragā…

Mums netālu Didube- viena no „maršrutku” izbraukšanas vietām – arī metro stacija.

Tātad no Didubes var aizbraukt uz laukiem – šoreiz plāns ir nokļūt līdz – Krusta pārejai 2395 m augstumā, līdz ciematiņam Kazbegi, kura jaunais nosaukums – Stepanatsminda (150 km no Tbilisi). Kazbegi - majestātiskā un ievērojamā 5047m v.j.l. virsotne, kur pēc sengrieķu leģendām tika piekalts nepaklausīgais Prometejs. Mazliet uz priekšu pabraucot robežpāreja uz Krieviju.

pa "maršrutkas " logu

pa “maršrutkas ” logu

Ceļa posms līdz slēpošanas kūrortam (populārākais Gruzijā) Gudauri ir labs, skati un daba arī, tad 20 km bezceļa ar tuneļiem (ziemā sniega lavīnas lai netraucētu braukšanu krītot uz ceļa), šo posmu tuvākajā laikā betonēs. Pa ceļam apstāšanās pie Narzani minerālūdens avota un vēl varot  apskatīt feodālajā laikmetā būvēto Ananuri cietoksni, no kura paveras skaists uz skats Žinvali ūdenskrātuvi. Iepazināmies braucot ar kādu kungu, ar kuru papļāpājām gan par politiku, gan par šašlikiem, gan sadzīvi. Viņa ceļš veda tālāk uz Krieviju – ciemos pie brāļa.

„šašlika recepte – maršrutkā”- autors kāds Gruzijas iedzīvotājs – visgaršīgākais šašliks sanākot no cūkas… griežam (iepriekšējā dienā), pievienojam – sāli, piparus daudz sīpolu un pāris stundas pirms cepšanas minerālūdeni – cepam daudz grozot…

sākam ceļu kalnā

Bet gruzīņu virtuve ir pelnījusi īpašu uzmanību…, šodien nav laika, kāpjam ārā no „ maršrutkas” un nonākam taksista ”apskāvienos” – par 40 Lari (dali ar 3=Ls), viņš mums parādīs visu –   Gveleti ūdenskritumu, baznīcu, kas atrodas apmēram 4,5 kilometrus no Stepantsmindas ciema 2220 metru augstumā. Tas nozīmē, ka būs jāpievārē vēl 500m augstums. Lai nokļūtu baznīcā, ir iespējams doties turp ar kājām, tas ir 1, 5 – 2 stundu stāvs kāpiens pa meža takām un kraujām, var arī turp doties ar auto un arī pa auto ceļu 6,5 km. Mēs bijām atbraukuši kāpt, laipnais taksists mums iedeva savu telefona nr. un komentēja, ka daudzi jau vēlāk viņam zvana pusceļā, jo tas būs grūti…- bija jau arī, bet tas pēc tam bija labākais, kas šajā ceļojumā ar mums bija noticis – mēs uzkāpām līdz Tsminda Sameba baznīcai, kas ir Gruzijas simbols.

Tsminda Sameba baznīca

Tsminda Sameba baznīca

te visi ganās un pastaigājas kur grib

Jautājam vietējiem kurš ceļš labāks … Siltai saulītei sildot sākam savu gājienu augšup…ar rokām brīžam pieturoties, nav jau treniņa, … galvenā doma nepaslīdēt.

labajā pusē gāzes vads

pēdējie metri un būs...

pēdējie metri un būs…

Mēs ejam pa taku gar gāzes vadu, kādā brīdi nonākam uz ceļa un pēkšņi nesaprotam – uz kuru pusi kalna pakāje un uz kuru baznīca – vaicājam kādam autobraucējam džipā, mums vēl pusstunda – tad arī būs, viņš norāda virzienu. Un atradām atkal taciņu – startējam reizē – viņš pa ceļu ar auto un mēs ar kājām pa stāvo taku – galā esam reizē -

tas džips

... tas ir to vērts...

… tas ir to vērts…

Par sajūtām nav iespējams uzrakstīt…par tām daļēji stāsta bildes, bet to sapratīs tikai tie , kas tur bijuši… tas bija kā svētceļojums, augšā kalnā saņēmām apbalvojumu…

Auksti – vējš svilpo – velkam no mugursomām jakas un tuntulējamies. Ja gribam aplūkot baznīcu aptinam ap galvu lakatu, šalli un iekāpjam aizlienētos svārkos .

ar roku aizsniedzami

svētceļotāju un mūsu mērķistā visa te ir daudz

Lejā pa taciņu doties nebija ne drosmes, ne spēka – nogājām pa auto ceļu.

bez 4x4 te nav ko darīt

bez 4×4 te nav ko darīt

ejam lejā

te dzīvo vietējie

mājas sargs

mājas sargs

vēl viena ciema bildeLielā steigā meklējām kur paēst un kā tikt uz Tbilisi- tumsa tuvojās ātri…- aizņēmām vietas „maršrutkā” un vaicājām , kur var ko apēst – mums norādīja uz to „glauno” māju – tak nē ! – ne jau tas mums vajadzīgs – tad nu ziniet visi Kazbegi ciemā jāēd – apmēram 300 m no autobusa pieturas, ejot tilta virzienā – ceļš uz Tbilisi paliek aiz muguras… sazarojas galvenais ceļš – mēs ejam pa kreiso daļu un tur tūlīt ir necils kiosks – „Mkinvari” – tie bija Gruzijas garšīgākie hinkāļi (Mtskhetas garāžā  nebija labi) ,gruzīni jau mūs bija brīdinājuši, ka šeit kalnos tie ir vislabākie – nevis ar maltu, bet gan grieztu gaļu un klāt tikai kalnos augoša „ne- zālīte’ – izcili!!! – tepat arī laba turku kafija – atkal lēti…

–        laika nav – skrienam uz busiņu un braucam uz Tbilisi…

Ceļš uz Kazbegi 2 x 10Lari, ēšana 8,8 Lari. Pēc garās dienas jau Tbilisi ieprovējām parastu veikala konjaku – Tbilisuri – maigs un lēns 0,25 l = 4,5 Lari, vakariņām lavašs un mandarīnu kaudze…

Ko vēl nepieminēju? – aitas, govis uz ceļiem. Suņi labsirdīgi un ceroši uz kārumiem.

No vietējiem uzzinājām par to, ka ziemas mēnešos apkures vajadzībām Kazbegi ciematā gāze tiek izmantota neierobežoti un par to vietējiem nav jāmaksā.

Vēl naktsmājās atskaite un sarunas ar naktsmītņu saimniekiem – viesmīlība un jaunais vīns no lauku radiem, rīt jauni plāni ….

No rīta pamostoties vēl nezinājām, ka tā būs pēdējā labi gulētā nakts –

Otrā diena – atkal jau apmākusies, bet nu kā ir – tā ir , neko nevaram mainīt.

Viens no tirgiem 

Vispirms uz tirgu – pēc pārtikas – lasīt -  augļu krājumiem -

Dodamies uz pilsētu – esam ieguvuši plastikāta transporta karti un kāpjam metro – viena pietura no Zereteli prospecta līdz Station Square, tad neizkāpjot virszemē – uz otru metro līniju – izkāpjam Avlabari stacijā un … aizejam uz pretējo pusi –

raksturīgi Tbilisi

plāns bija redzēt – Samebu – Svētās Trīsvienības Katedrāli, bet arī

Atļauja fotografēšanai saņemta

Metekhi baznīca ir ievērības vērta, arī karaļa Vakhtang Gorgasali statuja.

Te tapa arī šis foto -

Būtu labi ievērot! – un izturēties ar cieņu pret reliģiskām vietām – sievietes – uzvelciet brunčus (nevarēju vienmēr) un apsedziet galvas – baznīcās. Redzēju gan daudzas gruzīnu jaunkundzes, kas arī baznīcā nelietoja lakatus! Jaunā pasaule iekaro Gruziju. Lai gan vēlāk „maršrutkās„ – braucot garām baznīcām daži šoferi un pasažieri cītīgi visu ceļu to tuvumā meta krustus.

Pēc Metekhi baznīcas

apskates aizklīstam pa mazu ieliņu, kura pašlaik tiek atjaunota (ES naudiņa) – pati iela, namu fasādes, bet „iekšas” paliek pa vecam…

…nākošgad būs smuki

Sākām runāties ar kādu kungu, un viņš mūs pasauca uz savas trases – oooh, kas par skatu – lejā upe (galva griežas) , paveras skats uz pretējo pilsētas daļu Narikala cietoksni un mēs stāvam uz 200 gadu veca balkoniņa (neatjaunota!, pagaidām). Izstāsta kā nokļūt līdz Samebai. Ejam atpakaļ un dodamies pareizajā virzienā.

Atsevišķs stāsts TUALETES – Atis Klimomičs (http://www.anothertravelguide.lv) – . Kādreiz Rīgā bija teiciens: kad beidzot pilsētā būs labas sabiedriskās tualetes, tad varēs teikt, ka pārmaiņas ir notikušas. Kādēļ lai šo teicienu nepiemērotu arī Tbilisi? – varu droši apgalvot – pārmaiņas nav notikušas – tualete pilsētā – kafē, teātri, izstāžu zāles, Brīvības laukuma pazemes pārejā – problēma liela – vēl „maršrutku„ galapunktos.

Citādi – viesmīlība… mēs tās izmantojām pat kādā armēņu mājā, kad uzrunājām uz ielas divas vietējās kundzes, lai noskaidrotu par šīs iestādes esamību…

Parunājāmies ar viņām – uzzinājām, ka esam ieklīduši armēņu apdzīvotā rajonā, ka te viņi dzīvo jau vairākus desmitus gadu – bērni plašajā pasaulē – dēls sinhronais tulkotājs ASV – tulko angļu, krievu, gruzīnu, armēņu un franču valodās – talantīgie daudzi ir ieguvuši izcilas izglītības…arī mūsu naktsmāju saimnieces viens no dēliem ir ASV – ieguvis izglītību tur no 16 gadu vecuma ar pasaules ebreju atbalstu.

Atkāpe – par izglītību – mēs te „cepamies” par tām valodām – latviešu, krievu, vai augstskolās vajag lekcijas angliski lasīt? – Gruzijā jau padomju laikos daudzi (varbūt daļa) bērni apmeklēja „krievu” skolas – uz manu izbrīnīto jautājumu- KĀPĒC? – atbilde – loģiska – blakus Krievija- daudz labu augstskolu, iespējas iegūt labu izglītību, Gruzijā liels konkurss uz nedaudzajām augstskolām – te vietā atcerēties, ka Latvija ir stipri līdzīga teritorijas izmēros un iedzīvotāju daudzuma ziņā… Mēs esam saražojuši augstskolas pār mēru, ka studentu jau nepietiek…

Nu ne jau par to – stāsts turpinās par Tbilisi, pēc viesošanās pie armēnietēm –

Svētās Trīsvienības Katedrāle

…varam tik iedomāties kā še smaržo vasarā

beidzot Sameba (Gruzijā ir divas – arī otru mēs vēl atradīsim) – iespaidīgi…varam klausīties sprediķi, ko reizēm iedzied lasītājs un pavada koris.

… tas ceļš vēl priekšā

Te satiekam kāziniekus – par 100 $ stundā var laulāties – apsveriet jaunās līgavas! Limuzīna izmaksas nenoskaidrojām.

Atkal jau kājas liek sevi just – dodamies tālāk – Abanotubani – „Sulfur” pirts komplekss „Narikala” cietokšņa pakājē būvēts vēl 17. gadsimtā

…ejam mērcēties…

- šī vakara plāns – ir 16.00 – pēc vietējā laika un nevarētu būt vēl daudz mazgāties gribošo… Ne sezonai ir savi plusi – par 25 Lari (dalīt ar 3 = 8,5 Ls, sezonā 50 Lari) iegūstam ieeju atsevišķajā pirts baseinā – 1 stunda mūsu rīcībā. Pirts apkalpotāja „palaiž” krānus un piekodina neaiztikt spaini, kurš tur ielikts korķa vietā!!!??? – apsolāmies, ģērbjamies un iegrimstam – spainis jau ir uzpeldējis. Ūdens bišķi smird, bet tā jau tam jābūt, mirkstam… man pietrūka karstuma, bet pēc pusstundas mērcēšanās jūtams nogurums un iedarbība. Promejot uz vaicājumu par ūdens vēsumu saņemam atbildi  -   Tā kā ūdens netiek sildīts, tā temperatūra ir atkarīga no apkārtējās vides temperatūras- vasarā baseinos ir karstāks un diemžēl ziemā jau vēsāks… 40 – 60 ͦ , neko darīt – ja laukā 35 ͦ tad 60 ͦ noteikti der? Zinājām par kisas – masiera pakalpojuma piedāvājumu, bet neizmantojām…

Pagājāmies aiz pirtīm uz priekšu, tur var pavakariņot.

Jau vakars un skaisti izgaismotā pilsēta priecē. Atkal ar kājām uz naktsmājām, lai labāk nāk miegs. Šoreiz Čavčavadzes prospektu, ir vērts ielūkoties iekšpagalmos, tur rosība liela vakaros. Rīt – brauciens uz laukiem ar „maršrutku”…

Sākam aklimatizēšanās procesu – samzinām apēsto augļu daudzumu dienā

Izlidojām novembra drūmā dienā – 22:30, ielidojam Tbilisi 4:00 (divas stundas- laika joslai), dzīvosim -  Zereteli Prospect, Didube, Tbilisi, Georgia. Biļetes pirku jūlijā ~ 300 eiro, brauksim tikai ar rokas bagāžu – 8kg, 2 x tika mainīts atgriešanās datums – bijām 8 naktis. Neizmantojām gida un tūrisma aģentūru pakalpojumus. Gribējām sajust īsto Gruziju…

Nauda 10 $ = 16 Lari , 20 Euro = 21 Lari, 10 Lari = 3,33 Ls, 1 Lari = 100 Tetri

Lidostā – saņemam dāvanā vīna pudelīti un uz izeju – mūs sagaida saimniece – Lisa, braucam ap 20 km līdz nakšņošanas vietai, pakalpojums maksā 20 $. No lidostas nekāda transporta nav – tikai taksis ( 50 Lari ārzemniekiem) vai privātais transports. Guļam, pēc pamošanās brokastis un n0rēķināmies par 8 nakšu nakšņošanu un brokastīm diviem – 320 $ – istaba saimnieces dzīvoklī ar dušu, iespēju izmantot virtuvi… Istaba un dzīvoklis liels – 5 istabas, griesti 3,4 m augsti, tīrs un sakopts. Tas ir ģimenes – privatizēts, līdzīgi kā to varēja izdarīt pie mums par sertifikātiem. Pašlaik dzīvokļu cenas Tbilisi stipri līdzīgas Rīgas dzīvokļu cenām, tas atkarīgs no atrašanās rajona un kvalitātes. Saimniece – ebrejiete – pedagoģiskā izglītība augstākā, vidējā – medmāsa – veic ārstnieciskās masāžas , vīrs gruzīns – celtniecības amatnieks.

Vēstures nebūs – meklējiet interneta dzīlēs…

Pirmā diena…pēc lidostas iekrītam gultā un līdz desmitiem guļam- mūs pamodina auto taurēšana un riepu dunoņa. Vēlāk jau saprotam, ar tauri braucēji ziņo par kustības sākšanu, manevriem un visu pārējo, pagriezienu nerāda un nelieto. Un nedomājiet ielu šķērsot lēni, pa gājēju pāreju – tās tiek ignorētas.

Jau Latvijā zinājām, ka mūs Tbilisi sagaida apmācies laiks un nedēļas vidū pat lietains. Dodamies iepazīt Tbilisi – ar „ K2 x 2 „ transportu. Mērķis saprast Tbilisi uzbūvi, mūsu orientieris Mtkvari upe, televīzijas tornis ar funikulieri, Mātes Gruzijas statuja. Pār upi tiltu ir daudz, kādi septiņi, ar Lonely Planet ceļvedi ir par maz, nopērkam labu Tbilisi karti – 7 Lari(jādala ar 3 = ~ 2,35 Ls) un kātojam tālāk. Ja nav no kā aizņemties, tad vēlams kaut uz dieviem (vai vairākiem) nopirkt pilsētas transporta karti (2 Lari – plastikāta). Tā derēs metro, autobusos (0,5 Lari no katra), pilsētas„ maršrutkās” (0,8 Lari), uz trosu ceļa (1 Lari).

Ko redzējām?

Lielo atšķirību starp grezno Rustaveli avēniju un mazajām ieliņām, iekšpagalmiem – grūstošas mājas un greznība. Atjaunotās mājas visā Gruzijā bija patukšas – lielajam biznesam viss vēl priekšā. Vēl jo projām Tbilisi ir liels būvlaukums. Tā kā kabeļus un trubas klintīs nemēdz ierakt – gāzes vads un elektrība ir virs zemes.

Daudz ubagu… pensija Gruzijā no 60 gadiem sievietēm un 65 gadi vīriem – nauda? – 100 Lari, visiem vienādi, no jaunā gada solot 100$ ~ 160 Lari. Sanitāres slimnīcās par 10 diennaktīm mēnesī var nopelnīt 500 – 600 Lari, ielas slauka pārsvarā ieceļotāji – 200Lari mēnesī, skolotājs skolā pelna ap 300 Lari mēnesī, lieli priekšnieki – 10 000 Lari. Vairākas reizes redzējām situāciju kad bariņš strādnieku stāv uz ielas un viens no viņiem strādā, pārējie?- uzrauga darba procesu!!! – paslinki, tamdēļ arī zemas algas?

Agrāra valsts – tirgus pilns ar tirgotājiem no lauku reģioniem – mandarīni 0,7 Lari (0,27 Ls/kg), „koroļoks” (nejaukt ar hurmu kas sīva) – 1Lari (0,33 Ls/kg), vīnogas – 2- 3 Lari/kg. Veikalos un kioskos visi augļi un sieri dārgāki.

Jau pirmajā dienā bijām un vēl vairākas reizes atgriezīsimies uz – itāļu dizainera stikla tilta, arī Eiropas laukumā, parkā, kur pašlaik būvē atpūtas kompleksu- trubas jau sāk stiklot un apšūt. Šeit ir parks ar celiņiem, bērnu rotaļu laukumu, akmens izkārtojumi apstādījumi un strūklaka, aiz kuras pa trepēm uzkāpjot var aiziet līdz Trīsvienības katedrālei pa šaurajām ieliņām.

No šī laukuma pa trosu ceļu (ja ir transporta karte 1Lars no katra) uzbraucām Sololaki  kalnā apskatam Māti Gruziju, Narikalas pilsētas cietoksni, botānisko dārzu– ar kājām lejup ….

Alumīnijs

Pakājē ir iespēja doties citā kalnā, kura galā ir televīzijas tornis un funikulieris – panorāmas ritenis, bet tam vairs nav spēka. Ejam mājup – šodienai gana daudz – pēc lidojumā pavadītās nakts 20 km kājām liek sevi just.

Vakarā daudz gaismu – skrien lampiņu programmas pār tiltu uz Eiropas parku, TV torni, izgaismo visas katedrāles, klosterus, baznīcas – netaupa elektrību. Abas Tbilisi tirgotāju ielas skaisti izgaismotas, iekšpagalmi tām sakārtoti, pilni krodziņiem un izklaides vietām.

Kafija amerikāņu gaumē (americano) – 5 Lari, kapučīno – 4 Lari, Hačapuri – 1,3 Lari(uz ielām ceptuvēs) vai lielie – 8 Lari (krogos un kafē), Lavašs – 0,80 Lari.

Aizmiegam kā beigti, līdz rītam….

ak man dieniņ – rīt seminārs @3pavari – šodien neēdam

MŪSDIENĪGA LATVISKA VIRTUVE: 3 SALDĀS UN 3 SĀĻĀS MĒRCES
Pavāra Ērika Dreibanta meistarklase
2012. gada 14. novembris, Restorāns “Tam labam būs augt”
10.00

Kopā gatavošanas ēdienkarte (Ēdienkarti sastādīja: Ēriks Dreibants)
· Putota kazas siera salāti ar lazdu riekstiem un kaņepju mērci
· Laša rullīši ar drupinātu rupjmaizi, lauku zaļumiem un brūkleņu un cidoniju mērci
· Cepta pīles krūtiņa plūškoka marinādē ar šķelto zirņu mērci
· Šokolādes fondants ar smiltsērkšķu un zvaigžņu anīsa mērci
· Drumstalu deserts ar olu un ābolu vīna mērci
· Medus un melno piparu mērce ar slāpeklī gatavotu saldkrējuma saldējumu.

 

Te nu beidzot ir…

Jau no augusta pie mums vakarpusē uz vakariņām ieklīst lapsēns

Ceļojums pie kaimiņiem – pirmā diena

…. No ekskursijas vēlējos gūt pozitīvu enerģiju, kas  arī izdevās…

Izbraucām no Rīgas 7.00, ar nokavēšanos ir jābūt ļoti uzmanīgiem, Juris ir ļoti stingrs, un nevienam negribējās saņemt aizrādījumus publiski – mikrofonā, galu galā arī „Gabriēlās” (45% alkohola) neviens par soda minūtēm nemaksāja…

11.00 jau esam Igaunijas pirmajā apskates punktā – Vango brīvdienu māja -  ... jāmaksā un jādarbojasapskatām saimniecību, te mūs gardi pabaro – viena no visgardākajām maltītēm – meža gaļas ‘irbītes’(pildītas ar sēnēm un speķi), salāti, kartupeļi un saldajā cepts ābols ar saldējumu.... komunikaqbls, ar humora izjūtu

„Laimes ligzdas” saimniece pavingrinās rata griešanā un „Lotes vilciens „ izsniedz dāvanu, atpūtas vietai pievienotā vērtība – skaista sakopta vide un atrakcija ar laimes ratu, seno darba rīku kolekcija. Senās interjera lietas piedod papildus vērtību un noskaņu. Pats saimnieks komunikabls ar humora izjūtu.Cenas nakšņošanai visur Igaunijā mazliet augstākas kā pie mums.

Nākošais apskates objekts- Laika centrs „Wittenstein” – Paidē.Interesanti, ka par vēsturi no ledus laikmeta līdz neatkarības atgūšanas laikam var runāt ar humoru, skaņas, vizuāliem efektiem. Paši igauņi par sevi prot skarbi pasmaidīt. Nu mums ir ko pamācīties – kultūrvēsture līmenī. Labs gids neapšaubāmi piedod vērtību.

Tālāk dodamies uz tēju audzētavu „Energia” ar skatu torni, relaksējošām takām, „Tējas namiņu” un Eko – SPA. Ekskursijā pa saimniecību uzzināju, ka labākā žāvēšanas temperatūra ārstniecības augiem ap 30 grādiem, kliņģerītēm un vēl dažiem augstāka(70). Smaržas, dabīga kaltētu ziedu krāsa.

Eiropas finansējums tūrismam, pietrūka sirsnības, bizness ņēma virsroku. Tēja un cienasts garšīgi, nerādās fīlings.

Nakšņošana un vakariņas, melnā pirts, priekšnesums uz netradicionāliem mūzikas instrumentiem – Māniku meža mājā. Laba nakšņošana, pašu saimnieku klātbūtne. Pārvestajās – senajās mājās mājīgumu piedod senatne, visur mūrētas krāsnis, pārdomāts virtuves iekārtojums. Mājīgi, silti, ērti. Saimnieki mūs sagaidīja tautas tērpos… Saimniece interesējas par uzturu, gatavošanu, izglītojusies veģetāra uztura kursos, ko pasniegusi somiete. Pamatīgums un kvalitāte, – nenovērtēju priekšnesumu, varēja būt kaut kas senatnīgs, bet par gaumi nestrīdas…

TURPINĀJUMS – NĀKOŠĀ DIENA sekos

…kāpēc gan ne

- atbilde sev un arī Jurim – twitter?(… manas pirmās publiskās profesionālās pārdomas)

Tapēc, ka tā ir mana mērķauditorija. Šogad man prieku sagādā jaunie, sportiskie un dzīvespriecīgie jaunieši. Ar riteņiem, kājām … modernie manas paaudzes ceļotāji. Protams, man prieku sagādā arī tie, kuri nekomunicē publiski.

Palasot twitter pļāpas nakšņotāji iegūst priekšstatu par to kur brauc (reizēm man liekas, ka pat pārāk daudz par mani zin). Kā mans darbs ir dzīves veids, tā arī twiterēšana ir dzīves veida sastāvdaļa.

Es arī palasu un uzzinu par savu viesu hobijiem, dzīves uztveri. Uzzinu arī par citu tūrisma produktu aktualitātēm— informācija, informācija, pie tam koncentrēta.

Nu , protams, twitter ir bezmaksas reklāma

Par to ko teikt?

Ir dažādi modeļi – kādā senā seminārā R. Laķa kungs labi mūs apgaismoja.

Esmu izvēlējusies variantu, ka retu reizi kādam pievienojos(pati nevaru ciest agresīvu mārketingu) – mani viesi izvēlas manu pļāpāšanu lasīt vai ne.

Ko rakstīt?- par to , kas notiek Košragā un ‘Pītagos’, tā kā nenotiek “nekas”, tad rakstu par neko… reizēm tikai noskaņas.

Negatīvais no twittera? – mēs esam iemācījušies rakstīt 140 zīmēs, SMS – īsi un koncentrēti, pazūd spēja rakstīt gari, tēlaini un literāri. Twittera dēļ es tik reti ko rakstu blogā. Tāds laikmets.

Tas ir klāt…

visu gaidīts- pavasaris-  saulains, bez aukstiem vējiem un lietiem…

Kāds nu tas būs, to jau manīsim. Bet nu rosība jau manāma- līdz ar putniem un vasarnieku zvaniem.

Šoreiz par to kas mūsu pusē apskatāms -

Pirmais ceļš- no Rīgas pa piekrasti-

Kaltenes akmeņainā jūrmala, Baltā kāpa, Kolkas rags – ja negribat maksāt latiņu – izstaigājiet KOLKASRAGA PRIEŽU TAKA – stāvvieta bezmaksas – un Kolkas rags jau tur pat netālu – 1km. Priecīga ziņa, ka šajā vasarā te būvēs skatu torni.

Tālāk ceļš – Ventspils šoseja, jau gadu kā asfalts- ved garām ciemiem- Vaide (RAGU KOLEKCIJA VAIDĒ – 29395624, simboliska ieejas maksa, daudz mežsargu divās paaudzēs salasītu ragu, vēsture), Saunags, Pitrags,

Košrags - neaizbrauciet mums garām- un nemeklējiet mūs Pitragā, kā reizi nereti uz to vedina mūsu māju vārds “PĪTAGI”

- GPS koordinātes: N57.6950, E22.3624.

Nākošais ciems Ventspils virzienā ir Mazirbe – tur stalti stāv Lībiešu tautas nams, veikals, jūras malā meklējiet ZVEJNIEKU LAIVU KAPSĒTA.

Baznīcu mūsu pusē daudz -

KOLKAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ BAZNĪCA- ar modernā stilā veidotu altārgleznu, mākslinieces Helēnas Heinrihsones dāvinājumu (1993.), KRISTUS DZIMŠANAS KOLKAS PAREIZTICĪGO BAZNĪCA, MAZIRBES EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ BAZNĪCA, PITRAGA BAPTISTU BAZNĪCA-LŪGŠANAS NAMS .

Nereti mājās gribas braukt pa citu ceļu -

Ceļš uz Dundagu -

Pagaidām rekonstrukciju gaida – SLĪTERES DABAS TAKA un PĒTEREZERU DABAS TAKA ( laipas būs tikai septembrī), bet ŠLĪTERES BĀKA būs apskatei atvērta (28385025, Pirmdien – bāka slēgta. Ieejas maksa:Pieaugušajiem: LVL 0,70).

Nevejā var aplūkot DĀLIJU KOLEKCIJA

Dundagā meklējiet  kur-   KROKODILS, DUNDAGAS PILS, KUBALU SKOLA – MUZEJS , VALPENES PIRAMĪDA . Tālāk pagrieziens uz Laumu dabas parku, Talsi.

Ceļš uz Ventspili – aiz Mazirbes – Sīkrags,Lielirbe, Miķeļbāka (28680149, ieejas maksa 0,5- bet ne vienmēr pieejams), Lūžņa.Necila norāde ved uz Irbes upes ieteku jūrā- skaistu un sakoptu atpūtas vietu.

Īpaši jāpiemin armijas atstātās “vērtības”- apskatei pieejamākais objekts – Irbenes radioteleskops (antenas un/vai tuneļa ekskursija- 2Ls, 29230818, 63656082). Apstāties vērts – Ovišu bāka (ekskursija bākā un muzeja apskate 26264616, ieejas maksa 0,5). Tālāk jau Ventspils.

Garajā ziemā sakrājušās dažādas domas. Filma Kolka – cool vēl ilgi rosināja domāt. Un te vēl līdzīgs stāsts par mums, tiem kas dzīvojam šeit un attieksmi…pret mums.

— Rudenī pielijušā pļavā “viegli iedzēris” džipa braucējs iestieg ar savu “glauno”braucamo. Nu nekādi – ne uz priekšu, ne atpakaļ- vajadzīgi palīgi…

Mums nav tāda transporta un iespēju- atsakām – tiek meklēts vietējais palīgs – 5km attālu dzīvo zemnieks – sazvanīts, viņš pēc laika ar traktoru “cietušo” izvelk no “bedres”. Lieki teikt, ka šis pasākums ir saistīts ar izmaksām (kaut traktora atbraukšana un aizbraukšana 10km, jo darbs jau … neko nemaksā un laiks kas veltīts šim pasākumam ?), cēli par palīdzību tiek sniegts- viens lats… Lai dzīvo LATS un attieksme… pret palīdzību.

Pagaidām viss , ceru, ka pavasaris atnesīs pozitīvākas izjūtas.

Paldies visiem, kuri mūsu pusē viesojās “klusajā sezonā” – JŪS esat ĪPAŠI man .