Kontakti
Zvani: +371 29372728
Raksti: pitagi@pitagi.lv
Brauc ciemos!
Tavas atsauksmes
Īsi par mums
"Pītagi" atrodas Dundagas novada Košraga ciemā Slīteres nacionālā parka teritorijā 800 metrus no Baltijas jūras. Košrags ir lībiešu zvejniekciems ar savu kultūrvēsturi, auru un burvību, te var baudīt mieru, klusumu un atpūtu no pilsētas burzmas. Šeit var kājot gar jūras malu, pa dabas takām, vērot zvērus un putnus.
Brīvdienu mājā "Pītagi" ir četras 2-4 vietīgas guļamistabas, virtuves stūrītis, kamīntelpa un pirts. Kopš 2011. gada mums ir arī trīs pilnībā labiekārtoti brīvdienu namiņi.
Kempingā ir seši omulīgi kempinga namiņi, telšu un treileru pieslēguma vietas, servisa ēka ar dušām un tualetēm.
Brīvdienu mājā, brīvdienu namiņos un kempingā kopā varam uzņemt līdz 50 cilvēkiem. Brīvdienu māju iespējams izīrēt arī kā viesu namu: pa vienai istabai.
Laipni lūdzam Pītagos!
Komentāri ir izslēgtiLaipni lūdzam Pītagos!
Publicēts iekš Uncategorized
…asistents
Šogad mums atkritumu šķirošanai pieņemts jauns darbinieks – nodokļus un algu nemaksāšu – nav personas koda.
Publicēts iekš Aktuāli, Blogs, Jaunumi, Uncategorized
La Boka nav tikai krāsainās mājas…
La Boka – tas nozīmē – “muti“, jo Riachuelo upe ir ieeja visiem kuģiem, kas nāk no Eiropas. Tā bija pirmā osta un vieta, kur visi imigranti atrada savu pirmo patvērumu Argentīnā.
– tas ir futbols – ‘La Bombonera,’ ( tulkojumā – šokolādes kaste) – Argentīna nav iedomājama bez tā, tie ir suvenīru veikaliņi stadiona apkaimē, tās ir kluba krāsas, gan simbolikā, karogos, gan māju fasādēs, tas ir futbola muzejs (leģendārais Diego Maradona.).
La Boka – tas ir tango…
La Boka tas ir mākslinieks – Benito Quinquela Martin 1890 – 1978 – (var apskatīt viņa mākslas muzeju) , kurš arī pēc slavas un atpazīstamības sasniegšanas palika dzīvot šeit. Nodibināja skolu, bērnu klīniku, palīdzēja trūcīgajiem rajona iedzīvotājiem.
Muzeja ceturtajā stāvā saglabāta mākslinieka darba un dzīves telpa.
Var iemest aci privātajā muzejā Fundación Proa – uzkāpt trešajā stāvā uz kafē un palūkoties uz pilsētas daļu no augšas, un lēni izsūkt ledusaukstu svaigi spiestu apelsīnu sulas glāzi.
Tad nu daudz par šo rajonu neklaiņojot – ar taksometru uz atjaunotajā elektrostacijā izveidotu muzeju Usina del Arte – http://usinadelarte.org/ – kur pašlaik ekspozīcija veltīta komiksu un multeņu varonei – Mafaldai .
Droši varu teikt – viens no Buenosairesas labākajiem krogiem – El Obero – https://plus.google.com/103800022133603046570/about?gl=lv&hl=lv
Slavenību fotogrāfijas, pats saimnieks un galvenais kritērijs – garžīgi!
Un kā vienmēr – lielas porcijas.
Tas bija tiramisū – gatavots pēc restorāna saimnieka mātes senas receptes.
Tagad atkal pēcpusdienas atpūta un…. Šovakar mēs dosimies uz milongu.
Aizmirsu pieminēt – šajā rajonā var meklēt vēsturisko Vaska muzeju – tajā attainotas dabīga izmēra ainas no koloniālisma līdz mūsu dienām.
Krāsainā La BOCA…
…. šeit varētu neko nerakstīt – bezgala izteiksmīgi! – gan pāvests, gan Evita no balkona, gan veikaliņi! UN ielas!!!! – kādā bildē pat lauka vannasistaba.Trūcīgs ir šis rajons, savā laikā mājas tika krāsotas ar kuģu krāsu pārpalikumiem, bet tagad tas ir veiksmīgs vēstures attainojums.
Šis ir rajons par kuru tūristam labāk neklaiņot!
Japāņu dārzs… zaļā Buenosairesa
– Vispirms par pārvietošanos – kājām – kvartāls 130m(50 numuri katrā kvartālā) , visa pilsēta sadalīta regulāros kvartālos, ielas taisnas – viegli orientēties. Vajadzīga laba pilsētas karte. Pilsēta ļoti liela! Ar kājām neapskriet!
Tad nu nākas izmantot autobusu vai mazliet dārgāko – metro – abiem ir vienotas transporta kartes, kuras visērtāk papildināt metro kasēs. Autobusu maršrutu gan jāmeklē internetā (iekāpšanas vietās rātni stāvēt rindās, paceļot roku autobuss stāsies… un ja vēlaties sēdēt aizņemiet autobusa tālāko galu , priekšā jādod vietas bērniem.).
Var braukt ar taksometriem – Radio taksi (melni ar dzeltenu) – ja vairāki braucēji, tas ir izdevīgi un ātri. (palūkojiet vai taxim skaitītājs ieslēgts (iekāpšana dienā ap 14.5 peso, vakarā 17,5 peso) . Tad nu šo pēcpusdienu uz Palermo – Japāņu dārzs.
Zied Japānas ķirši – sakuras…
Mums tik ļoti patīk pastaigas pa “zaļo “Buenosairesu, ka šajā rajonā mēs arī vēl būsim. Tuvumā ir Rožu dārzs, botāniskais un zooloģiskais dārzs. Šodien pabraucām garām ar autobusu – Plaza Naciones Unidas – atvētrajam mehāniskajam metāla ziedam , nepaguvām apskatīt muzejus (Museo Nacional de Bellas Artes, un Museo de Arte Latinoamericano.)... mums pagaidām liekas, ka vēl daudz laika.
Atpakaļceļā paguvām nopirkt biļetes uz operu – http://www.teatrocolon.org.ar/en/opera-en/elektra
un vakariņas alus krogā Krakova
– http://www.krakow-cafe.com.ar/ubicacion/
Rītdiena atnesīs ko jaunu!
Otrā diena…
Paceļu galvu savu no spilvena! – nu nē, vēl nē… Ne jau gulēt uz Buenosairesu esam atbraukuši!
Brokastis – atkāpe no maršruta… (man bija plāns mēneša laikā Argentīnā nomest kādu kg. Nu noteikti augļi tur, klimata maiņa… – plāns palika par plānu…)
STEREOTIPI
– silts klimats – visi ēd augļus – argentīnieši neēd augļus, vienīgais augļu izmantošanas veids – izspiest sulu vai pagatavot ūdens (piena) dzērienu ar smalcinātiem augļiem un ledu – likvidos
– Argentīna , ( tepat Meksika) , jāatved garšaugi, un viņi noteikti paši izmanto t0s – argentīnieši maz izmanto garšvielas, parasti pie ēdiena tiek pasniegtas mērcītes, vissargentīniskākā ir čimičuri
Sapratu, ka… Argentīnā visi ēd gaļu, ēd daudz un parastā tauta, it sevišķi sievietes, ir ar lieko svaru. Mūsu latvietes ir slaidākas, koptākas un izskatīgākas. Pretējo varētu teikt par vīriešiem.
Tā bija atkāpe – Atgriežamies pie brokastīm – nav jēga iepirkt maizi vakarā, tā jāpēck svaiga (lasīt – mīksta un silta), jo ceptuve un maiznīca ir blakus dzīvesvietai.
Tātad brokastis – silta baltmaize un gaļiņas no tuvējā “Ķīnieša” veikala. Nu kurš gan var noturēties kārdinājumam uzlikt uz maizes plānu šķēlīti auksti kūpinātas gaļiņas. Klāt kafiju – Un neaizmirstiet nopirkt – Media lunu, bez tās nu nekā…
Tad nu ar grūtībām esam agri – 9ņos gatavi iziet ielās – šodien atkal tepat – ap māju – pa Defensas ielu uz pretējo pusi (vakar bija Maija laukums) , šodien mazliet San Telmo rajons
un tālāk uz Puerto Madero rajonu – ostas un industriālais rajons
( http://www.puertomadero.com/) – tie ir dīķi, spīķeri, tilti, skaisti pastaigu parki (Mujeres Argentinas un Micaela Bastidas) un Ekoloģiskais rezervāts ar Rio de la plata (Laplatas upe).
Tas bija rīta ekskurss, tagad ejam pāris stundu atpūtā, jo ir dienas vidus + 30 un mēs esam noguruši. Reizēm liekas, ka visi ir noguruši – daudzi veikali, lielākā daļa ēdināšanas ir ciet, lai atkal atsāktu dzīvot – vakara dzīvi. Tad arī mēs turpināsim.
P.S.Puerto Madero – mums ar rīta pastaigu bija par maz …
chimchurri – mērcīte pie gaļām, mīkstas baltmaizes – sakapājam pētersīļus ap 100gr ,piecas ķiploka daiviņas. Pielej apmēram 100ml olīveļļas., pieber 1 tējk maltas paprikas, 1/2 tējkar. sāls, 1 tējk. oregano . Mazliet čili . 2 ēd/kar etiķa (vīna) var lietot uzreiz , labāk paturēt brīdi – lai savelkas.
Un karstā vasaras dienā Licvido – glāzi šķidruma (piena, jogurta vai ūdens) ,pievieno sablenderētiem 3 banāni + 1 liels kivi … + ledus.
…galvenais – neaizmigt par agru…
… laika starpība ir liela 6 stundas un jau ap astoņiem vakarā – miedziņš par sevi atgādina , bet Buenosairesā vakariņot pieņemts pēc deviņiem (Latvijā ap 3:00).
Tad nu pēc garā brauciena rīts pāraug dienā, taupot spēkus
– tuvējā apkārtne – mēs dzīvojām Defensas ielā. tā atrodas San Telmo rajonā
http://tools.wmflabs.org/wiwosm/osm-on-ol/commons-on-osm.php?zoom=16&lat=-34.625245&lon=-58.37003
( Saint Pedro González Telmo) ,( mums bija doma katru dienu veltīt kādam pilsētas rajonam, tas gandrīz izdevās).
San Telmo ir sens pilsētas rajons (no 17 gs), kādreiz te attīstījās rūpniecība , atradās dažādas noliktavas – ādas, vilnas, beramo produktu, pirmās vējdzirnavas. Vēlāk te savas mājas būvēja bagātnieki, ierīkoja kanalizāciju, ūdens apgādi, bruģēja ielas, līdz 1871.gadā dzeltenā drudža epidēmija no šejienes aizdzina visus. Pats drudzis atņēma ap 10 000 dzīvību. Pēcāk šeit vienmēr apmetušies krievi, galisieši, itāļu un Lielbritānijas imigranti – te atrodas Argentīnas pirmā Krievijas Pareizticīgo baznīca (1901.). Lielākajā daļā no San Telmo ir 19.gadsimta arhitektūra ar bruģakmens ielām, tā ir kultūras un mākslas , bohēmas un tango tradīcijām bagāta. Katru svētdienu te pulcējas antikvāru gadatirgus (Feria de Antigüedades) galvenajā publiskajā laukumā, Plaza Dorrego un tas stiepjas pa visu Defensas ielu.Tas izsludināts par lielāko antikvariātu pasaulē zem atklātām debesīm.
Tik raksturīgas laikam un vēsturei ir Peru un Čīles ielas.
Kā kūsāja te nedēļas nogalēs dzīve, mēs mazliet manījām, lai gan sezona vēl īsti nebija sākusies. Bija Argentīnas pavasaris.
Un pa Defensas ielu pretējā virzienā no Plaza Dorrego laukuma ir Maija laukums – Plaza de Mayo, šeit atrodas Casa Rosada (Rozā nams)
– Argentīnas prezidenta rezidence (patreizējā prezidente Kristīne-Fernandesa Kirhnere). Tepat rāts nams, kuram būvējot ielu, daļu vienkārši “nogrieza”.
No šejienes sākas Maija avēnija – Av. de Mayo, kuras galā atrodas Argentīnas Kongresa pils.
9. jūlija avēnija bija platākā iela pasaulē, tikai pavisam nesen Brazīlijā tika izveidota vēl platāka avēnija.
Kas vēl Jums jāzina?
– saldējums no saldējuma tīkla PERSICCO ir garšīgi
– ja nepieciešama laba kafija – Kolumbijas par 200peso/kg –
tā pērkama šeit –
– kā gan bez alus – var pamēģināt – šo –
Un vēl par grafiti – tie ir atļauti, tos sastopam bieži – gan kvalitatīvus , gan neglītus! šis ir diezgan izdevies!? –
Nu tā … ir 23.00 pēc Argentīnas laika – mēs drīkstam iet gulēt – tik modinātājs skanēs pēc astoņām stundām.
Mūs neķēra kultūršoks…
Pirmā diena –
mēs sākām jau agri no Košraga – uz Rīgu, tad – 16.35 ielidojām Amsterdamā, un 21.15 uz Buenosairesu. Bagāža gan pa tiešo uz Argentīnu – un mums cerības, ka saņemsim to! (cerības piepildījās) Bagāžā suvenīri, končas, balzāmiņš, griķi un rupjmaize.
Amsterdamā – bez nodokļa Bushmills – vēlāk to uz lentas mums muitnieki analizēja – atplēsa pareizo veikala iepakojuma maisiņu un iedūra ar adatu korķī, pārbaudīja zem mikroskopa izsūkto šķidrumu – atzina par kvalitatīvu, tātad drīkstam doties tālāk. Reiss kavējas 1h, bet vēlāk laiks tika gandrīz iedzīts. Lieki teikt, ka bažas par 14 turpmākajām stundām lielas. Izrādās nepamatotas – mūs daudz baroja, varēja klausīties mūziku, skatīt filmas un varēja arī gulēt.
Ēdām – vistiņa + dārzeņui salāti, pupiņas ar kukurūzu , cepti kartupeļi, saldajā putukrējums ar biskvītu, kafija, tēja, vīns, sulas + cepums ar sieru un sviestu.
pirmās naksniņas – grauzdētas mandeles ar šķidrumiem, otrās naksniņas – siera maize ar šķidrumiem.
Brokastis – omlete, cepti kartupeļi, maize + dārzeņi + augļu salāti + ābolmaize ar šķidrumiem.
Visu laiku ir iespējams saņemt ko dzeramu. Jau mājās esot konstatējam faktu, ka KLM baroja gārdāk un vairāk kā AF (Francija).
Nu ko ?! Esam klāt Latvijā 14.00, bet Buenosairesā ir rīts 8.00 – starpība 6 stundas, pēc laika maiņām Latvijā būs – 5 stundas, mēs dažreiz to mēdzām atcerēties – atgriežoties no vakariņām uz gulēšanu, droši varēja sazināties ar mājiniekiem – WhatsApps rullēja visu ceļojumu!
Vēl pēdējais stresiņš par daudzajiem telefoniem, jāaizpilda deklarācija – kur dzīvosim? pasu kontrole un bagāža… Mēs dodamies uz Monserratu, mūsu dzīves vietu Buenosairesā.
Organisms bļauj pēc uzēšanas – un mēs tuvu mājām uz La Poesia.Maize ir neatņemama katras ēdienreizes sastāvdaļa, ar sviestiņu un garšaugu mērcītēm.
Izvēlamies kādu no pieciem brokastu komplektiem, svaigi spiestu sulu un kafiju.
Vēderprieki turpinās ar augļu iepirkšanu tuvējā tirgū
– ķirši, pirmās zemenes, mango, gvajaba (gluma, asa pēc garšas – līdzīga bumbierim). papaja, marakuja, banāni, arbūzs…
– 542 Peso – ( 100$ = 850 Peso bankā, vai ap 1300Peso tirgū),
AK tās nulles – tās mūs mulsinās visu ceļu.
…. turpinājums rīt!
Ko man tagad darīt?
Ko darām?
Divas vēstules LAUKU CEĻOTĀJAM
Wednesday, 2013. gada 12. June, 23:40
Laikam jau esmu tikusi uz “mēles” – jau trešais zvans no LaiPa un laipni man skaidro, ka jāmaksā par TV, mūzikas atskaņošanu…
Bijām ar vīru izdomājuši, ka atstājam tikai skandas un pastiprinātāju, radot iespēju klientiem pieslēgt savu datu nesēju. Uz to man
Olita Raimunta olita.raimunta@tmgroup.lv – atbildēja, ka mēs – kā tūrisma mītnes īpašnieki esam atbildīgi par mūzikas atskaņošanu jebkurā veidā savā tūrisma mītnē! UPs – TV tak tagad katrs pats ar mobilā interneta rūteri arī var skatīt savā datorā.
Atlīdzības summa nav liela, bet uzskatu to par principa jautājumu – mums nav TV (tāda filozofija) un mūziku arī pie mums skaļi neviens neslēdz!
Es laikam padošos – šogad maksāšu atlīdzību. Sods 500 Ls ir pietiekoši biedējošs.
un…o-ho-ho!
Monday, 2013. gada 24. June, 07:46
Vēl reizi par šo pašu… Jāņos pie mums ieradās “Jāņu bērni”- vieni līdzi ņemot akordeonu un dziesmu vārdus, citi ar skandām (diezgan jaudīgām).
Viesi parasti ārpus telpām mūziku neklausās – mums ir marķējums uz cenu dēļa , ka no 23.00 – 9.00 – klusums. Izņēmums ir Jāņi, bet nu savu koncertu skaņu aprīkojumu vēl nebija neviens līdzi vedis – tad nu visu nakti pār Košragu dārdēja ārzemju estrāde, divas reizes palūdzu vismaz latviešu estrādi klausīties – uz ko man atbildēja , ka būs, būs. Nesagaidījām…drošinātāji neizturēja….
Vai man šajā gadījumā pašvaldības policija varēja uzlikt sodu? Incidents ne pa jokam – esmu sabojājusi darba kolektīvam “xxxx “svinēšanas prieku. Varbūt man uz šo iegūt reklāmu- iesūdzēt darba kolektīvu tiesā par mūzikas klausīšanos publiskā vietā bez licences? Mana kļūda – nav līguma ar attiecīgu punktu par traucēšanu pārējiem un mūzikas atskaņošanu.
HEI! KAIMIŅI PIEDODIET! – mums tak tas tā bieži negadās… atguļam šodien!
Prieks par pozitīvo līgošanu jūrmalā! Sveiciens visiem izturīgajiem! Gaidām jaunus viesus – bez skandām.
Publicēts iekš Aktuāli, Blogs, Jaunumi, Uncategorized
…Brokastis 9:00, tikai izejot pa durvīm nolēmām –
Tā kā Tbilisi apmācies un lija lietus…
Tā kā rīt reliģiski svētki visā Gruzijā, un nevar zināt kas atvērts…
Tā kā pieturā piebrauca 51. autobuss…
labāk šodien braucam uz klinšu alu pilsētu Upliscihi
Atkal izkāpjam no pilsētas autobusa Didubes „ maršrutku” galapunktā – meklējam transportu uz 70 km attālo Gori, bet labprātīgi nokļūstam taksista auto – 5 Lari no katra vienā virzienā (atpakaļ arī ar taksi). Nonākam Gori – tā ir pilsēta, kura cietusi nesenajā karā ar Krieviju , tur mums tas pats taksists piedāvājas par 40 Lariem aizvest, pagaidīt un atvest atpakaļ uz Tbilisi no alu pilsētas.
Nē, tāds nav mūsu plāns, mēs negribam apskatīt arī Staļina muzeju, bet gan uzkāpjam Gori cietoksnī,
nofočējam skatu uz pilsētu
un dodamies meklēt autobusu uz Uplisichi.
Nākas mazliet pagaidīt – visi uzraksti gruzīnu valodā, bet katru reizi uzrunātais šoferis rāpjas laukā no kabīnes un iet meklēt mūsu autobusu, pēc brīža ir – klāt – 12 km vienā virzienā – 1 Lari no katra (taksisti piedāvā par 20 Lariem).
Upliscihe – ciems, kurš kā vēlāk uzzinājām, nesen „ pārcelts” citā vietā, iepriekš atradies aiz alu pilsētas, bet zem ciema atrasti apbedījumi – tagad vajadzētu šeit veikt arheoloģiskos izrakumus – to visu mēs uzzinām no alu pilsētas gida, vēsturnieka – Gigutsa (stalber ) Tatrishvili. Tad nu šeit bija vienīgā vieta, kur labprātīgi pakļāvāmies „gruzīnu mārketingam” un šarmam. Nopirkām vēsturnieka brošūriņu par Uplistsikhi ar paša autora autogrāfu un Latvijas vēstnieka Gruzijā Andra Vilcāna pateicības ierakstu (10Lari), vēlāk arī viņa darināto jauno, šī gada 2 x jau pārlieto vīnu (1,5 litri 15 Lari).
Pašlaik ciemā dzīvo ap 1200 cilvēku, caur ciemu iet dzelzceļš, tas nodrošina lielu daļu iedzīvotāju ar darbu Tbilisi. Bet pašu ciemu (tas nav estētisks) – ja brauksiet ar auto vai tūristu autobusu nemaz neapskatīsiet, ceļš uz alām iet pār vanšu tiltu –
upe tā pati, kas Tbilisi – Mtkvari. Atpakaļceļā gaidot autobusiņu kāds sens kungs mūs uzcienāja ar aivas augļiem un diviem bezgala gardiem koroļokiem, un stāstu par to , kā kādreiz bijis Rīgā.
Bet vēl jau kas jābilst par pašām alām. Mēs tiekam izlaisti no „maršrutkas” pieturā, kurā mums jāgaida atpakaļ braucot, pēdējā iespēja 17:30, par mums rūpējas…un tad lēnā solī 20 minūšu gājiens līdz ieejai alu pilsētā.
Pastaiga pa alām – pirts, aptieka, tiesas nams, vīna glabātuves un dzīvojamās alas, te ir arī 40 m garais un 3m platais tunelis – pilsētā bijuši ap 1000 iedzīvotājiem,
un tā liecina par laika posmu – 2000 gadu pirms mūsu ēras. Viena no trijām alu pilsētām Gruzijā, vēl ir Vadzija, un Garedži. Upliscihe ir pati vecākā gan.
Padzeram kafiju un ar 1,5 litrīgo vīna pudeli dodamies atpakaļ. Laipnajam alu gidam – vēsturniekam ir padomā nodarboties ar tūrismu – par *** $ uz 5 diennaktīm viņš vēlas organizēt dažādas tematiskās ekspedīcijas pa Gruziju, mazām grupām (ap 5-6 ceļotājiem) ar pilnu pansiju(viesu mājās) , auto un šoferi – rakstiet – došu koordinātes, ja ir interese. Pašam viņam ir vīna dārzs un viņš nodrošina iespēju piedalīties vīnogu novākšanā un vīna darināšanā… – īstai laiks – septembris.
Nu jau dodamies atpakaļ uz Tbilisi – ēdam Gori, mājup ar taksi, pastaiga un šovakar apmierinām kāri pēc kā salda – lieli, taukaini pončiki ar vārītā krēma pildījumu – gārdi gan. Ak, nu jā – ieprovējam nopirkto vīnu kopā ar naktsmāju saimniekiem un neļaujam viņiem komentēt cik esam pārmaksājuši.
… kāpjam
… naktī pamodāmies vairākas reizes – nepatika sintētiskā sega, bija pa karstu UN! – dzīvojām uz dzīvas ielas – 4 stāvs visu nakti autobraucēji brauca, taurēja, kauca riepas, tuvējie policisti pamanījās slēgt brīdinājuma taures…-mācība – nakšņošanu vajag izvēlēties klusā rajonā. Tādas bija visas turpmākās naktis- neskatoties uz lielo nogurumu. Bet nu gulēt jau var Košragā…
Mums netālu Didube- viena no „maršrutku” izbraukšanas vietām – arī metro stacija.
Tātad no Didubes var aizbraukt uz laukiem – šoreiz plāns ir nokļūt līdz – Krusta pārejai 2395 m augstumā, līdz ciematiņam Kazbegi, kura jaunais nosaukums – Stepanatsminda (150 km no Tbilisi). Kazbegi – majestātiskā un ievērojamā 5047m v.j.l. virsotne, kur pēc sengrieķu leģendām tika piekalts nepaklausīgais Prometejs. Mazliet uz priekšu pabraucot robežpāreja uz Krieviju.
Ceļa posms līdz slēpošanas kūrortam (populārākais Gruzijā) Gudauri ir labs, skati un daba arī, tad 20 km bezceļa ar tuneļiem (ziemā sniega lavīnas lai netraucētu braukšanu krītot uz ceļa), šo posmu tuvākajā laikā betonēs. Pa ceļam apstāšanās pie Narzani minerālūdens avota un vēl varot apskatīt feodālajā laikmetā būvēto Ananuri cietoksni, no kura paveras skaists uz skats Žinvali ūdenskrātuvi. Iepazināmies braucot ar kādu kungu, ar kuru papļāpājām gan par politiku, gan par šašlikiem, gan sadzīvi. Viņa ceļš veda tālāk uz Krieviju – ciemos pie brāļa.
„šašlika recepte – maršrutkā”- autors kāds Gruzijas iedzīvotājs – visgaršīgākais šašliks sanākot no cūkas… griežam (iepriekšējā dienā), pievienojam – sāli, piparus daudz sīpolu un pāris stundas pirms cepšanas minerālūdeni – cepam daudz grozot…
Bet gruzīņu virtuve ir pelnījusi īpašu uzmanību…, šodien nav laika, kāpjam ārā no „ maršrutkas” un nonākam taksista ”apskāvienos” – par 40 Lari (dali ar 3=Ls), viņš mums parādīs visu – Gveleti ūdenskritumu, baznīcu, kas atrodas apmēram 4,5 kilometrus no Stepantsmindas ciema 2220 metru augstumā. Tas nozīmē, ka būs jāpievārē vēl 500m augstums. Lai nokļūtu baznīcā, ir iespējams doties turp ar kājām, tas ir 1, 5 – 2 stundu stāvs kāpiens pa meža takām un kraujām, var arī turp doties ar auto un arī pa auto ceļu 6,5 km. Mēs bijām atbraukuši kāpt, laipnais taksists mums iedeva savu telefona nr. un komentēja, ka daudzi jau vēlāk viņam zvana pusceļā, jo tas būs grūti…- bija jau arī, bet tas pēc tam bija labākais, kas šajā ceļojumā ar mums bija noticis – mēs uzkāpām līdz Tsminda Sameba baznīcai, kas ir Gruzijas simbols.
Jautājam vietējiem kurš ceļš labāks … Siltai saulītei sildot sākam savu gājienu augšup…ar rokām brīžam pieturoties, nav jau treniņa, … galvenā doma nepaslīdēt.
Mēs ejam pa taku gar gāzes vadu, kādā brīdi nonākam uz ceļa un pēkšņi nesaprotam – uz kuru pusi kalna pakāje un uz kuru baznīca – vaicājam kādam autobraucējam džipā, mums vēl pusstunda – tad arī būs, viņš norāda virzienu. Un atradām atkal taciņu – startējam reizē – viņš pa ceļu ar auto un mēs ar kājām pa stāvo taku – galā esam reizē –
Par sajūtām nav iespējams uzrakstīt…par tām daļēji stāsta bildes, bet to sapratīs tikai tie , kas tur bijuši… tas bija kā svētceļojums, augšā kalnā saņēmām apbalvojumu…
Auksti – vējš svilpo – velkam no mugursomām jakas un tuntulējamies. Ja gribam aplūkot baznīcu aptinam ap galvu lakatu, šalli un iekāpjam aizlienētos svārkos .
Lejā pa taciņu doties nebija ne drosmes, ne spēka – nogājām pa auto ceļu.
Lielā steigā meklējām kur paēst un kā tikt uz Tbilisi- tumsa tuvojās ātri…- aizņēmām vietas „maršrutkā” un vaicājām , kur var ko apēst – mums norādīja uz to „glauno” māju – tak nē ! – ne jau tas mums vajadzīgs – tad nu ziniet visi Kazbegi ciemā jāēd – apmēram 300 m no autobusa pieturas, ejot tilta virzienā – ceļš uz Tbilisi paliek aiz muguras… sazarojas galvenais ceļš – mēs ejam pa kreiso daļu un tur tūlīt ir necils kiosks – „Mkinvari” – tie bija Gruzijas garšīgākie hinkāļi (Mtskhetas garāžā nebija labi) ,gruzīni jau mūs bija brīdinājuši, ka šeit kalnos tie ir vislabākie – nevis ar maltu, bet gan grieztu gaļu un klāt tikai kalnos augoša „ne- zālīte’ – izcili!!! – tepat arī laba turku kafija – atkal lēti…
– laika nav – skrienam uz busiņu un braucam uz Tbilisi…
Ceļš uz Kazbegi 2 x 10Lari, ēšana 8,8 Lari. Pēc garās dienas jau Tbilisi ieprovējām parastu veikala konjaku – Tbilisuri – maigs un lēns 0,25 l = 4,5 Lari, vakariņām lavašs un mandarīnu kaudze…
Ko vēl nepieminēju? – aitas, govis uz ceļiem. Suņi labsirdīgi un ceroši uz kārumiem.
No vietējiem uzzinājām par to, ka ziemas mēnešos apkures vajadzībām Kazbegi ciematā gāze tiek izmantota neierobežoti un par to vietējiem nav jāmaksā.
Vēl naktsmājās atskaite un sarunas ar naktsmītņu saimniekiem – viesmīlība un jaunais vīns no lauku radiem, rīt jauni plāni ….